Zirga Kastrēšana - Veterinārmedicīnas Mācību Mirkļi

2024 Autors: Daisy Haig | [email protected]. Pēdējoreiz modificēts: 2023-12-17 03:11

Viena no manām veterinārārsta lomām ir iemācīt sabiedrībai par dzīvnieku aprūpi, kā arī sniegt dažus faktus par bioloģiju, fizioloģiju, anatomiju, bakterioloģiju, viroloģiju, patoloģiju, zoonotisko slimību un jebkuru citu - šobrīd šķietami nozīmīgu --oloģiju.. Man patīk dalīties ar šīm zināšanām galvenokārt tāpēc, ka tās ir tuvu un dārgi manai sirdij, taču man patīk arī sajūta, ka es dalos ar kaut ko tādu, kas palīdzēs cilvēkiem vislabāk rūpēties par saviem dzīvniekiem un vairāk novērtēs dzīvības zinātnes.

Lielāko daļu laika manas improvizētās lekcijas notiek viens pret vienu, jo es aprakstu granulācijas audu sastāvu zirga īpašniekam, kura zirgu pavadonim ir ārstnieciska miesas brūce, vai arī koncepciju par pretparazītu izturības veidošanos pret kazas audzētāju, kurš zaudē savu ganāmpulku spēcīga parazītisma dēļ. Šāda veida mācību vide man der vislabāk, jo es mēdzu būt nedaudz kautrīga un atturīga un neesmu milzīga publiskās uzstāšanās fane.

Reizēm mani tomēr satiek ar lielāku auditoriju.

Ņemsim par piemēru Rocket. Šī stāsta laikā Raķete bija apmēram divus gadus veca mini zirgs. Īpašumā daži no maniem iecienītākajiem klientiem (daži no pasaules jaukākajiem cilvēkiem), kuriem piederēja neliela iekāpšanas staļļa, šajā dienā Rocket bija iecēlusi mani kastrācijas laikā. Viena lieta, kas man šeit jāpiemin, ir tā, ka šiem klientiem bija daudz bērnu. Likās, ka viņu bērniem ir daudz draugu. Un katrs no šiem bērniem mīlēja Rocket.

Tātad, kad es izveidoju ķirurģijas komplektu, kas šajā gadījumā bija šķūņa eja, es pēkšņi pamanīju mazo cilvēku pulcēšanos manā perifērajā redzeslokā. Čuksti "kas notiek?" un "kas tas ir?" un "ko viņa dara?" virpuļoja apkārt, līdz es sapratu, ka šis brīdis kļūst par mācošu brīdi. Es tiku pretī izaicinājumam.

Norādot bērniem vilkt salmu ķīpas kā sēdekļus, es paskaidroju, ka Rocket operēja. Viņi visi klusi sēdēja un vēroja, kā es anestēzēju Raķeti un uzvilku viņu uz muguras. Sākot veikt pirmo iegriezumu, es aprakstīju, ko noņemu, un, ja viņi to vēlējās, bērni varēja brīvi ziedot dažus lateksa cimdus. Tad es sāku mētāt sēkliniekus.

Sākumā bija daži histēriski kliedzieni, bet pēc vecāku pamudinājumiem bērni pārvarēja sākotnējo riebumu, un zinātkāre tos vislabāk izmantoja. Izlaižot apkārt pirmo sēklinieku, bērni sāka vairāk interesēties par operāciju. Pēc nesaskaņām par to, kam nākas turēt sēklinieku, es pārliecināju viņus, ka nāk otrais, un pēc dažām sekundēm, pēc tam, kad tika ievietots vēl viens stingru saišu komplekts, pār manu plecu lidoja otrais.

Viena maza meitene bija īpaši ieinteresēta un ar manu skatienu vēroja katru manu kustību. Man patīk sadarboties ar jauniešiem, kuri paši vēlas būt veterinārārsti, un es atcerējos, ka šis bērns bija tāds indivīds. Es paskaidroju, kā ir ļoti svarīgi noņemt abus sēkliniekus un ka dažreiz vienu sēklinieku ir daudz vieglāk noņemt nekā otru, taču vienmēr ir divi. Pēkšņi meitene jautāja: "Ko darīt, ja ir vēl trešais?"

Man nācās apstāties un apdomāt šo jautājumu. Trešais sēklinieks? Es nekad neesmu dzirdējis par kaut ko tādu. Un tad es vienkārši nevarēju beigt smieties.

Pēc tam, kad operācija bija pabeigta, un es aizgāju ar rupju raķeti atpakaļ pie viņa letiņa, lai izgulētos no sedācijas, es pārliecinājos, ka visi sēklinieki (visi divi, tas ir) ir uzskaitīti un miskastē. Viens bērns vēlējās paņemt vienu māju, bet viņa vecāki ātri izjauca šo ideju.

Rocket īpašnieki ļoti atvainojās par auditoriju, bet es viņiem apliecināju, ka tā ir ideāla. Kurā citā vietā es varētu darīt to, kas man patīk, ar aplaupītu auditoriju un visa tā beigās būtu kārtīgi noburkšķēt? Un šoreiz publiskā uzstāšanās mani pat nemaldināja.

Daktere Anna O’Braiena